Sveicināti!

 Vēlos padalīties savā onkoloģijas pieredzē – kā tiku pie tik neapskaužamas diagnozes 40 gadu vecumā un visiem ar to saistītajiem procesiem. Ceru un ticu, ka kādam mana pieredze būs lietderīga un, iespējams, pamācoša.

Viss sākās ar muguras traumu darbā – skriemeļa kompresijas lūzums. Gana nejauki, bet medicīna soļo lieliem soļiem uz priekšu, brīnišķīgi speciālisti dara brīnumus. Likās, nekas, viss būs labi… Līdz brīdim, kad pēc datortomogrāfijas izmeklējuma ārstējošais ārsts vērsa uzmanību uz to, ka taisnajā zarnā ir kas tāds, kas kopējā ansamblī neiederas! Silti ieteica apmeklēt atbilstošu speciālistu – proktologu. Nekādu domu nebija, bet sieva uzstāja, ka pie ārsta jāiet, alternatīva netika dota. Jāsaka, ka jutos ideāli, spēka pilns, nekas neliecināja par nelaimi.

Turpinājumā elles slūžām vārti bija vaļā. Proktologs, savu iespēju robežās, konstatēja veidojumu taisnajā zarnā un rekomendēja kolonoskopiju ar aizdomām par ļaundabīgu procesu. Tālāk ģimenes ārsts ļoti operatīvi, zaļā koridora ietvaros, noorganizēja kolonoskopiju. Tai sekoja pirmais, objektīvais slēdziens, ko nekad neaizmirsīšu: plašs, stenozējošs, ar standarta kolonoskopu necaurejams tumors. Smadzenes vienkārši atslēdzās – kā, kā tas viss iespējams, kur kaut mazākie simptomi, kas notiek vispār? Sajūtas bija sirreālas, nācās sevi sapurināt, esmu tomēr vīrs, tēvs, galu galā – vīrietis. Biopsijas rezultāti izdzēsa visas cerības uz kādu citu diagnozi, Grade1 taisnās zarnas adenokarcinoma. Tālāk sekoja vizīte pie ķirurga, vizuālās diagnostikas pasākumi – datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse, kas konstatēja 3B stadiju, konsīlijs un nosūtījums uz neoadjuvanto terapiju. Ap to brīdi domas jau bija sakārtojušās un iestājies dīvains miers – jādara, kas jādara, izvēles nav.

Neoadjuvantā terapija šķiet bija visnegantākais pasākums, ko piedzīvoju visā ārstēšanas laikā: nogurums, slikta dūša, sāpīga urinēšana, saucot lietas īstajos vārdos – caureja. Bija indicēti 25 staru terapijas kursi un astoņas nepārtrauktas infūzijas ķīmijterapijas. Starus izturēju visus, ķīmijterapiju tikai pusi, jo iedzīvojos abpusējā bronhītā un vidusauss iekaisumā. Neko darīt, pēc 6-8 nedēļām tika nozīmēta atkārtota datortomogrāfija un magnētiskā rezonanse, lai novērtētu ārstēšanas procesu. Atkal stress, gaidīšana, atkal gaidīšana un beidzot rezultāti, kas uzrādīja labu reakciju uz pielietoto terapiju. Primārais audzējs no konfigurācijas cT3N1M0 bija reducējies uz cT2N0M0, kas nozīmē to, ka audzējs bija ievērojami samazinājies, tas vairs nebija izplatījies apkārtējos audos un vairs netika atrasts arī limfmezglos. Visas sliktās atmiņas momentā izplēnēja tālēs zilajās, jāturpina! Turpinājumā vizīte pie ķirurga un operācija.

Sāku aktīvi pētīt pieejamo informāciju par gaidāmo operāciju un to, kas sagaidāms turpinājumā. Te atkal šoks, informācijas gaužām maz, baisas pēcoperācijas blaknes, tieši raksturīgas taisnās zarnas pacientiem, pastāvīga stoma, un, principā, ierastās eksistences beigas. Turklāt, kā izrādījās, visas iespējamās blaknes ir ieguvušas vesela sindroma statusu – LARS (Low Anterior Resection Syndrome), kas sevī ietver zarnu satura nesaturēšanu, patstāvīgu atrašanos tualetes tiešā tuvumā, caureju un vēl un vēl. Visam pa vidu ķirurgs bija koncentrējies uz pastāvīgas stomas izveidi un citus variantus nemaz neizskatīja.

Nu nē, kam tad tas viss, ja tāds iznākums? Nomainīju ķirurgu, kas bija mans visu laiku labākais lēmums. Pirmās vizītes laikā mani sagaidīja laipns, zinošs, ar labām komunikācijas spējām apveltīts speciālists, kas bija sagatavojies manai vizītei. Laikam pirmo reizi es tiku patiešām uzklausīts un arī sadzirdēts. Izpētot situāciju un slimības vēsturi, man tika paziņots: “Neredzu iemeslu pastāvīgai stomai, būs preventīva uz maksimums sešām nedēļām, gatavojies operācijai, viss būs labi!” Vou! Emocijas atkal sita augstu vilni, atkal cerīgi viss. Joprojām palika domas par iespējamo LARS, bet teorētiski īsais laiks ar stomu viesa cerības un maksimāli labu iznākumu.

Pienāca operācijas diena, baiļu, dīvainā kārtā, nebija, un tad es aizmigu. Pamodos ar nelielām galvassāpēm, sausu muti un stomu. Uzreiz tiku nomierināts, ka stoma ir pagaidu, operācija bija sarežģīta (ilga septiņas stundas), bet veiksmīga. Ārsts smaidīja un bija apmierināts. Tiku nogādāts palātā, sāku pētīt – uz vēdera trīs sīki plāksterīši un stoma. Izrādījās ārsts bija pacenties un veicis mazinvazīvu operāciju, kā rezultātā tajā pašā dienā varēju celties, un galu galā pēc trim dienām jau biju mājās. Kā minēts, stomas slēgšana bija plānota tuvāko sešu nedēļu laikā. Tikmēr saņēmu patologa slēdzienu par izoperēto materiālu: apstiprinājās pirmā stadija, audzējs bija pametis limfmezglu un, pats galvenais, nebija ieperinājies arī nekur citur – perifērie audi bija bez onkopataloģijas.

Kopumā ar stomu nodzīvoju piecas nedēļas. Bija savas nianses: vairāk nekā nepatika pret maiņas procesiem un apziņu, ka tā stoma ir. Sekoja ilgi gaidītā stomas slēgšana, ne bez bažām, bet iespēja bija jāizmanto.

Slimnīcā sagaidīja jau pazīstamas sejas, kas nomierināja un lika domāt, ka viss būs, kā nākas. Labākajās tradīcijās tika izskaidrota procedūra un arī tas, kas būs jādara maksimāli ātri pēc operācijas. Pamodos jau bez stomas, ar ierasti mazu plāksterīti uz vēdera, tiku instruēts sākt kustēties, dzert un ieturēt nelielu maltīti. Sākām gaidīt zarnu darbības pazīmes. Pirmais oficiālais tualetes apmeklējums bija pēc aptuveni 24 stundām. Viss likās labi, līdz brīdim, kad operētajā vietā radās zarnu nosprostojums – nepatīkama lieta, bet tikām ar to galā, un varēju doties mājās.

Tomēr pats interesantākais, kas tad īsti notika ar dzīves kvalitāti pēc stomas slēgšanas? Godīgi sakot, nekas! Par laimi LARS mani nepiemeklēja, par ko es esmu neaprakstāmi pateicīgs savam ķirurgam, kurš pacentās un uzstāja uz maksimāli ātru stomas slēgšanu. Pieļauju, ka tik īsā laika posmā resnā zarna nepazaudēja savu funkciju, nemāku spriest. Zarnu funkcija atjaunojās apmēram nedēļas laikā, skaidrs, ka līdz ar taisnās zarnas rezekciju bija zaudēta uzkrājošā funkcija, bet ne kritiski. Vidēji labierīcības apmeklēju 3 reizes dienā, turklāt ir saglabājusies arī iespēja paciesties tik, cik vajag.

Nekādus ierobežojumus ēdiena izvēlē nenovēroju. Varu ēst jebko – asu, skābu utt.  Protams, cenšos ēst veselīgi, izslēdzot visu, ko organismam nemaz nevajag, bet man ir iespēja pa retam baudīt Āzijas virtuvi, saprotams, bez fanātisma. 

Ko varu secināt? Īstais, pareizais speciālists var dramatiski izšķirt visu – likteni, turpmāko dzīvi, visu. Svarīgi arī pašam sevi pārstāvēt, nekautrēties uzstāt. Mums, gados jauniem pacientiem, dzīve turpinās, un īpaši svarīgi saglabāt maksimāli labu dzīves kvalitāti. Svarīgi arī izglītot sevi, pētīt, izzināt, nebūt pasīvam.

Jāsaka, ka neraugoties uz labo iznākumu, bija arī negatīvas pieredzes, īpaši raugoties no vīrieša viedokļa – iespējams, saistībā ar manipulācijām mazajā iegurnī un pēcoperācijas tūsku uz pāris mēnešiem pilnībā pazuda erekcija. Psiholoģiski smagi, bet uz to īsti nekoncentrējos, jo bija jāgatavojas ķīmijterapijai un galu galā kaut kā jāsadala prioritātes. Neiedziļinoties detaļās, viss atjaunojās pats no sevis, it kā nekas nebūtu bijis.

Pēc stomas slēgšanas man profilaktiskos nolūkos tika nozīmēta adjuvantā ķīmijterapija pēc FOLFOX plāna – 6 kursi ar visnotaļ toksiskām zālēm. Bailes, protams bija, bet tāpat kā iepriekš – izvēles nebija. Bija bažas, kā gremošanas trakts un viss organisms kopumā uz to reaģēs. Par laimi, manas bailes nepiepildījās, bija labāki brīži, bija sliktāki, bet kopumā varēju saglabāt fizisko aktivitāti, labu apetīti un pozitīvu skatu uz notiekošo. Fiziskā ziņā ciešanas bija minimālas, tomēr bija nianses. Nācās secināt, ka jāievēro stingra diēta, jo, sev ļoti netipiski, tiku pie nevēlamiem astoņiem kilogramiem, kas kopumā pasliktināja aknu rādītājus (ALAT, ASAT). Pēdējos trīs ķīmijterapijas kursus pavadīju kaloriju deficītā, kas uzlaboja aknu rādītājus, ādas stāvokli un visu kopējo ainu. Labi saprotu, ka ne visiem tāds variants derētu, bet manā situācijā tas bija maksimāli efektīvs.

Šobrīd, kad terapija ir noslēgusies, saskaņā ar datortomogrāfijas slēdzienu nekas neliecina par onkoloģiskiem procesiem organismā. Perspektīvā ļoti labas ziņas, lai arī apzinos, ka tā īsti nekas jau nav vēl beidzies. 

Ko vēlos secināt? Kā rāda statistika, vēzis paliek arvien jaunāks. Labā ziņa ir tā, ka mūsu valstī ir iespēja veikt zarnu vēža skrīningu. Sliktā ziņa, ka daudzi par to nezina un jauniem cilvēkiem tas netiek piedāvāts kā rutīnas pasākums.  To visu ir iespējams veikt pēc savas iniciatīvas un tas ir pilnīgs sīkums salīdzinājumā ar ļaunāko scenāriju. Svarīgi ir arī necensties dzīvot pārāk ātri, nedarīt savam organismam pāri. Galu galā, nekam vairs nav nozīmes, vēzis nešķiro ne pēc materiālā, ne sociālā stāvokļa. Visiem veselību un vēsu prātu!