Hospiss ir īpaša aprūpe cilvēkiem, kuru dzīves prognoze tiek mērīta mēnešos, nevis gados. Hospisa aprūpes galvenais mērķis ir nodrošināt mieru, komfortu un atbalstu, sniedzot cieņpilnu un līdzjūtīgu aprūpi. Hospiss palīdz cilvēkam sagatavoties dzīves noslēgumam – ne tikai fiziski, bet arī emocionāli un garīgi. 

Termini hospisa aprūpe un paliatīvā aprūpe literatūrā joprojām ne vienmēr ir skaidri nošķirami un reizēm tiek lietoti kā sinonīmi. Būtībā uz hospisu var lūkoties arī kā uz paliatīvās aprūpes pēdējo posmu, kad ir īpaši svarīgi nodrošināt tādu pieeju, kas atbilst katras aprūpējamās personas dzīves kvalitātes standartiem.

Hospisa aprūpe fokusējas nevis uz ārstēšanu, bet uz simptomu mazināšanu, lai cilvēks justos iespējami labi un varētu pavadīt dzīves pēdējās dienas pēc iespējas pilnvērtīgi un komfortabli. Hospiss ir vērsts uz ģimeni, jo lēmumu pieņemšanā un aprūpes plānošanā iesaista gan pašu pacientu, gan viņa tuviniekus un ņem vērā visas ģimenes vajadzības. Gan pacients, gan viņa tuvinieki var saņemt papildu atbalstu no māsām, ārstiem, sociālajiem darbiniekiem, kapelāniem, aprūpētājiem, brīvprātīgajiem un sērošanas speciālistiem.

Vairāk par aiziešanu un hospisa aprūpi Latvijā lasi Onkoalianses izstrādātajā Pacientu Akadēmijā.